Vildoga

 

Šis maršuts noteikti bija viens no maniem pirmatkājumiem. Es biju daudz savulaik dzirdējis vārdu Vildoga, bet man tas vienmēr bija saistījies ar sporta spēļu komandu Vildoga/Murjāņi, kas bija volejbola neapšaubāmie flagmaņi, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, 90os gados.

 

Lai vai kā, bet šis maršuts man ieleca diezgan nejauši rokās, kad uzgāju kāda cita entuziasta un dabas mīļotāja mājas lapeli. Tas bija Takzinis (www.takzinis.lv) kurā arī ieraudzīju, ka viņš bija veicis nelielu apgaitu šajā apkārtnē. Par cik biju nolēmis, ka nedēļas nogalē 100% kaut kur došos, tad nospļāvos, nolamājos un atzinu šo maršutu par labu esam.

 

Labums ir tas, ka uz šejieni, ja vien tev ir personīgā mašīna, tad nav nekādu problēmu nokļūt. Sliktāk ir, ja nav personiskā transporta, jo vismaz mūsu uzziņu dienesti rāda, ka nokļūšana ar sabiedriso transportu šeit nemaz nav iespējama, par ko gan es ļoti šaubos. Bet, ja tu kaut reizi esi bijis festivālā “Laba Daba”, vai vismaz zini, kur šis festivāls notiek, tad tas arī ir šī maršuta sākums. Tur droši noliec mašīnu (kartē pa labi punkts nr.1) un izejot veiksmīgi aplīti, nonāksi atpakaļ pie sava auto. Reti gan sanāk izplānot veiksmīgi maršutu tā, lai beigās nesanāktu garš un nogurdinošs atpakaļ “vilkšanās” process uz mašīnu.

 

Nolikuši mašīnu un izstaipījušies, pēc nemaz ne tik garā ceļa, mani mazliet pārņēma mulsums. It kā kaut kas līdzīgs kartei man bija līdzi, bet nevarēju saprast, pa kuru gravu biju nolēmis iziet uz Vildogas upīti. Mazliet pakasījis pauri un mazliet tizli pablenžot uz draudzeni, nolēmu, ka iesim pa labi, kur bija stāviem krastiem izdzīta rieva, kas devās tiešā virzienā uz Vildogas upi. Pirmās aizdomas bija par nepareizo gravas izvēli mani pārņēma jau tad, kad nokāpām gravā. Tur taču bija jābūt kaut kādam strautam, bet tā vietā tur knapi caur sūnām spiedās pavisam necils avots, par kura esamību liecināja tikai zemē grimstošās kājas. Pie tam ir taču pavasaris. Tur bija jāgāžās varenam strautam. Nu nekas, garām upei jau neaiziesim. Jāsaka gan, ka brikšņi tur ir pietiekami lieli, lai iešana nebūtu svilpošanas pavadīta.

 

Kādu laiciņu pabrienot pa gravu, nonācām mazā pļaviņā, kuras galā arī bija Vildoga. Bijām diezgan strikti nolēmuši, ka turēsimies pēc iespējas tuvāk Vildogas krastam, jo galu galā mēs taču nācām apskatīt upi nevis 20 metrus attālos krūmus. Brikšņi sākumā ir diezgan pamatīgi, taču pati Vildoga rāmā tecējumā tek uz Gaujas pusi. Es nezinu kāpēc, bet biju iedomājies, ka Vildogas upe ir makten lielāka, taču tā ir tik pat liela kā Vējupīte, Skaļupīte vai Vikmeste.

 

Priekšā ieraugu ceļu, kas šķērso upi. Mana neizpratne pieņemās spēkā, jo es, kā diezgan skrupulozs maršuta plānotājs, nebiju ieplānojis satikties ar šo ceļu. Tad nu gan man pieleca, ka sākumā vajadzēja iet pa kreisi, nevis pa labi. Nu nekas! Mazs līkumiņš aptuveni 40 minūšu garumā nevienam nenāca par sliktu.

 

Starp citu, pirms mēs nonācām pie Vildogas tur bija tāda kā taka gar mazu strautu vārdā Krāčupīte, kurā nesen bija noticis kāds pasākums. Nesaprasdami, kas tur bijis un kāpēc, mēs tikai ātri nobildējāmies pie kādas “pīcku” izveidotas laivas, kas gan ūdenī nav ienesama un ir peldēt nespējīga, un ātrā solī devāmies tālāk. Un vēl tur pat netālu arī ir kāda ala, par kuru informāciju tā arī neatradu. Man gan šķiet, ka pie alas bija kāda norāde vai uzraksts, taču rakstot šo kādus 2 gadus pēc paša gājiena, pagrūti atcerēties.

 

Šī ala ir strauta labajā krastā un pieļauju, ka vasarā tur mierīgi var pašaut garām, jo kad lapas ir izplaukušas, tad redzamība būtiski samazinās. Tā arī ir viena būtiska lieta, kad cenšos izvēlēties pārgājiena laiku. Tas ir diezgan vēls rudens un agrs pavasaris, kad lapas vēl nav izplaukušas.

 

Cilvēkam, kas lielākoties ir staigājis pa tūrisma takām, šis varētu izskatīties, kā kara lauks. Koki ir sagāzušies viens pie otra un pat vairākos stāvos. Tas mazliet liek “pavingrot”. Brīžiem šķietami, ka netiksi cauri un ir jāmet paliels līkums, kas arī nav pa līdzenu pļavu, bet pa sakritušiem kokiem, tikai mazliet mazāk, bet tomēt kaut kā izdodas izspraukties. Sākums nav diezko daudzsološs, taču mazliet tālāk tā “hirosima” mazliet mazinās un arī upes stāvie krasti pienāk tuvāk pašai vaininiecei. Parādās arvien vairāk skuju koku meži, kas gandrīz vienmēr nozīmē, ka iešana un redzamība tikai uzlabosies.

 

Vienā vietā pār Vildogu ir palikušas veca tiltiņa paliekas, kas kā vārti uz nepazīstamo Vildogu stalti izslējušies akmens un metāla sliedes gabali. Iešana paliek arvien interesantāka. Lai gan Vildogu nevar nosaukt par kādu no skaistajām mazajām upēm, tai tomēr piemīt savs šarms. Tā ir tik naturāla, izņemot tos daudzos žogus, kas acīmredzami bija palikuši vēl no krievu laikiem. Kaudzēm. Lai gan bija arī pazīmes, ka kāds tos cenšas aizvākt, vai tas būtu Gaujas Nacionālais Parks, pašvaldība vai metāla uzvācēji. Nu nav lielas nozīmes, galvenais, lai tie pazustu no turienes.

 

Starp citu, mazliet tālāk jau parādās kaut kas stipri līdzīgs meža takai, pa kuru drošvien vairāk staigā zvēri, bet tomēr mazliet tas atvieglo staigāšanu. Labajā krastā, jāpiebilst! Un jautrāk paliek arī tamdēļ, ka stāvie krasti jau ir pienākuši pavisam tuvu krastam un kāpelēšana augšā un lejā pa tiem un skati, kas paveras ne tik tāli, bet pietiekami acij tīkami un augstāk par jūras, šajā gadījumā upes, līmeni.

 

Uz upes sāk parādīties maziņi klinšu atsegumi, kam pieļauju tūkstošu gadu nogrieznī ir liels potenciāls, bet tas nozīmē arī to, ka mēs tuvojamies Vildogas lepnumam, ja tā var teikt.

 

Upes labais krasts paliek pavisam līdzens, taču kreisais.... Vāā! Priekš Latvijas un tik mazas upes kā Vildoga, šeit paverās liela stāva siena, kas vietumis atsedz klintis un tās ir gan nogāzes lejas daļā, gan aukšdaļā (kartes attēlā punkts nr. 3). Sajutāmies pavisam mazi. Nogāze vietām tā izrobota, kā kāds ar lielu grābekli tur būtu nobraucis. Augšā vareni paveras klinšu atsegumi, kā tādi dabas dāvāti skatu torņi. Šis kontrasts starp abiem krastiem rada ļoti dīvainas sajūtas. Kā tāds dusmīgs zvērs stāvā nogāze uz tevi lūkojas netiekot tev klāt. Tās relatīvais augstums ir aptuveni 40 m.

 

Pēc šīs stāvās sienas, kas beidzas tik pat pēkšņi kā parādījusies, Vildoga praktiski ir sasniegusi Gauju un pēdējos 200m tā kā rotaļādamies ar daudziem maziem 180 grādu līkumiem, aizjoņo uz Gauju, it kā pateiktdamies par kopā pavadīto laiku.

 

Tildurga

 

Sasniedzot Gauju, jādodas aptuveni 300m uz rietumiem, vai varbūt, ja ar debesu pusēm ir tā sliktāk, tad vismaz nekļūdīsities, ja iesiet Gaujas tecējuma virzienā. Pa ceļam sanāk satikties ar Elpju iezi, kas ir Gaujas kreisajā krastā. Aplūkot to pilnā staltumā būs diezgan problemātiski, jo tas atrodas tajā pašā pusē, kur Vildoga un Tildurga. Vilabāk to aplūkot ir no laivas, jo, ja citām klintīm pieeja daudzreiz ir no tā paša krasta, tad šeit tās iedzenas ūdenī kā stāva siena.

 

Tildurgai garām paiet ir diezgan problemātiski (kartē punkts nr. 4), jo tur ir gan norāde, ka tu šķērso Tildurgu un arīdzan tiltiņš. Ļoti agrā pavasarī šeit var būt problēmas ar tikšanu līdz tildurgai, jo tur ir viena zemāka vieta, kas mēdz applūst ar diezgan lielu dziļumu.

 

Nu tad Tildurga. Es vispār šaubos, vai vasarā šeit ir kāda smaka no ūdens. Es domāju tieši par Tildurgu. Iespējams, ka kādreiz tur bijis kaut kas vairāk, bet tagad tāda čuriņa vien ir. Tur jau gan nevar nekas daudz arī būt pēc būtības, jo tas, kas gravā savācas, tas arī ir ieguvis nosaumu Tildurga. Pie tam, grava nevar lepoties ar pārāko kilometrāžu.

 

Bet ne tas ir tas svarīgākais. Šeit ir tāds veidojums, kas Latvijā ir reti sastopams. To varētu nosaukt par mazo kanjonu. Ļoti mīlīgs un mājīgs veidojums. Sākumā gan šeit priekšā stāv lielāki klinšakmens atsegumi, kas itkā slēptdami no cilvēku acīm aiz sevis tur šo mazo kanjonu. Tas kā klinšu koridors 2-5m augstumā, bet noteikti ne vienlaidu klintis. Tas izmērs varbūt šķiet smieklīgs, taču ne jau vienmēr izmēram ir nozīme. Šeit vienkārši ir jautri un smaidīt gribās pašam no sevis.

 

Par cik Tildurga ir mazs “grāvītis”, tad īpaši vairāk no tās nevarētu gaidīt un šis mazais kanjons arī ir patiesībā viss kas uz Tildurgas ir redzams. Nu ja neskaita tālāk esošo mežonīgo gravu, kur atkal jālauza galva kā nesalauzt ekstremitātes.

 

Kad jau Tildurgas grava, pa kuru mēs dodamies atpakaļ uz mašīnu, ir praktiski galā, tad nolemjam piesēst, apēst kādu maizīti, iedzet līdzi paņemto “Tērvetes” aliņu. Slikti gan, ka gravās sniega vēl pietiekami daudz un īsti ilgstoši kaut kur pasēdēt, lai neapsaldētu savus dārgumus, nemaz nav iespējams. Nezinu, tas alus pie vainas vai kas, bet man iemetās atkal kaut kāds errors “navigācijā” un izšāvu ārā no gravas pa nepareizo sānu gravu. Bet skāde maza, jo tur diezko nav kur vairs apmaldīties. Ja esi ticis ārā no gravas un augšā ir pļava, tad zini, ka viss ir kārtībā. Atliek tikai raitā solī doties uz mašīnu, kas mūs vizinās mājās, kur gaida iespējams vēl kāds tērvetnieks un silta vanna.

 

Pa ceļam uz auto iegriezāmies kādā, acīmredzot padomju laikos vēl celtu un Latvijas brīvvalsts laikā pamestu Kolhozu (?)....(kartē punkts nr. 5). Nu kaut kas tamlīdzīgs. Uztaisījām pāris pikčerus. Tur pat blakus itkā ābeļu dārzs, kurā drošvien pēdējos 20 gadus neviens nevienu ābolu nav dabūjis, jo ābeļdārzā saauguši latvāņi gandrīz vai ābeles augstumā. Nu labi. Mazliet pārspīlēju. Un jau esam pie auto. Īpaši negremdējoties nostaļģijās par gājienu, lecam un laižam.