Kubeseles taka ir lieliska vieta, kur iespējams izvēdināt galvu no ikdienas rūpēm. Viegli ejama, viegli atrodama un tajā pašā laikā pietiekami mežonīga. Daudz, ko redzēt, un neprasa visu dienu, taču, ja grib, var pavadīt arī visu dienu un apnikums neiestāsies.

 

Nevarētu teikt, ka man šī vieta būtu jaunatklājums, jo tomēr esmu dzīvojis te pat blakus 3 kilometru attālajā Raganas ciematā. Labās ziņas ir tās, ka šī taka ir arī braucama ar riteni. Pilsētas braucējiem gan ieteiktu būt uzmanīgiem, jo baranku savam ritenim neuzmanības pēc ir mazākais, ko šeit var dabūt.

 

Iesāksim ar to, ko te var darīt staigājot ar kājām un kā nokļūt. Pavisam vienkārši. Jums jāatrod Raganas – Turaidas ceļš, un pēc tam braucot pa šo ceļu vienā vai otrā virzienā būtu jāatrod Krimuldas baznīca. Ja nu Jums izdodas pabraukt kaut kādā mistiskā veidā garām, tad Jums steidzami vajadzētu parūpēties, par savas redzes veselību, un taku jūs neatradīsiet nekad. Bet, ja tomēr izdodas ieraudzīt baznīcu, tad tas ir viens no piebraukšanas variantiem pie Kubeseles takas. Nolieciet mašīnu pie baznīcas un ejiet aiz baznīcas, kur tālāk ved taka un lokveida koka tiltiņš pāri mazai gravai, tad mācītājmājai gar labo pusi, tur redzēsiet stāvas kāpnes lejā pa nogāzi, kuras pakājē tek Runtiņš. Patiesībā blakus rakstam kartē ir ļoti uzskatāmi viss parādīts.

 

Otrs variants ir braukt uz lielo akmeni, uz kuru ved ceļš gar kapiem. Tas gan vairāk iecienīts makšķerniekiem, jo tā ir diezgan iecienīta vieta copes mīļiem. Vieglāk nezinātājam noteikti būs no baznīcas sākt, bet es parasti izvēlos braukt uz Lielo akmeni.

 

Es sākšu no Lielā akmens. Pie paša Lielā akmens nevar piebraukt, tur kādi 150m tomēr ar kājām būs jāiet. Pēdējos gados šī vieta ir upgreidota, jo nu tur ir divi galdiņi ar krēsliem, kā arī oficiāla ugunskura vieta, kas mazliet ir palīdzējusi šo vietu savākt, jo vismaz atkritumi lielākoties tiek sadedzināti, kas, protams, nav tas labākais risinājums, bet tomēr. Cūku kūts šeit nav. Tiekot līdz Gaujas krastam, pa labo roku ir enkurklucis, kas kādreiz kalpoja kā miniatūra osta. Ja gribat sīkāk, tur man šķiet arī bija apraksts. Tur pat netālu, kādus metrus 50, arī ir Lielais akmens. Tas sanāk, ja jūs noejat pa stāvo nogāzi, kur ir kaut kas līdzīgs takai vai pat ceļam, tad pa kreiso roku jādodas, tur ved acīmredzama taka.

 

Es pat nezinu, ko es varu vairāk piebilst par to, ka šis akmenis ir liels. Lielais akmens kā nekā! Bet turpat, no mazas klintiņas iztek arī avotiņš, kas cauru gadu ir gandrīz nemainīgi spēcīgs. Nu vismaz es neesmu novērojis īpašas izmaiņas tā tecējumā. Problēmas var rasties, ja jūs nolemjat tur doties pavasara palu kulminācijas laikā, tad lielākoties jūs varēsiet suņu skumjām acīm noskatīties pa gabalu uz lielo akmeni un avots būs kādi 1,5 – 2 m zem ūdens.

 

Tālāk tikai jādodas pa taciņu uz priekšu līdz sasniegsiet augstsprieguma līniju, no kuras paveras pietiekami labs skats, ar ko padomijā lepotos kā industriālo ainavu. Nu ja... kas gan var būt skaistāks, par augstprieguma līniju. Bet ja bez ņirgāšanās, tad, no Madonas rietumos, augstsprieguma līnija gan veido kolosālus skatus, kas iepsējams bez šīs izcirstās joslas nekad tā arī ainavu neatklātu. Bet tas ir cits stāsts.

 

Pie augstprieguma līnijas ceļš itkā sadalās divās daļās. Viens aiziet pa labi, kas ir itkā lielāks, un viens mazliet pa kreisi caur jaunajām eglītēm. Ejiet gan labāk pa to, kas aiziet pa kreisi, savādāk jūs nonāksiet tieši tur – nekur.

 

Ejot pa pareizo ceļu, vedīs skaista taka no kalniņa, kur gan traucoties ar riteni jāuzmanās, jo svilpojot un skaitot vārnas braucot lejā jūs varat palikt bez galvas. Tiešā nozīmē, jo pār taku ir nogāzies koks, kuram braucot cauri ir jāpieliecās.

 

Lejpus kalniņam ir tiltiņš, kurā svarīgi atkal iet pa kreisi, jo aizejot pa labi nepaies ne stunda, kad jūs attapsities Silguldā pie Velnalas. Ejot no Lielā akmens šī ir pirmā satikšanās ar Runtiņu. Mazu upīti, kas ir pietiekami bagāta, ņemot vērā, ka reti kur šī upīte pārsniedz 2m platumu. Tajā ir manītas pieklājīga izmēra foreles un citas zivtiņas, nemaz nerunājot par mednieku un makšķernieku stāstiem, kas dzirdēti. Jāteic, ka arī bebri te nebija nekāda retā parādība, bet zinu, ka ar tiem tur tika uzsākts karš, bet par rezultātiem neesmu informēts.

 

Te nu nepavisam tālu nav jāiet, lai nonāktu pie Saulstaru ieža un alas. Otrpus takai gan, bet tur nu nav nekādu problēmu tikt pāri. Protams, ka priekš paša ieža un alas tas nav veselīgi līst tajās iekšā, bet es pats lielākoties grēkoju, tāpēc neatļaušos jums to aizliegt, jo to aizliegusi jau ir Gaujas Nacionālā parka administrācija. Nekas grandiozs šeit nav, bet vieta patīkama ar savu auru. Te arī esmu mēģinājis ķert foreli ar rokām. Nesanāca!

 

Patiesībā labākos skatus takā var notvert novirzoties no pašas takas un uzkāpjot gravas pašā augšā, tikai ja nu pastaiga notiek vasarā, tad par tādu opciju varat aizmirst. Tieši tas pats ir, kad vēlreiz satiekam to pašu augstprieguma līniju, ko viereiz nodēvējām par padomju lepnumu. Šeit augstprieguma līnija šķērso jau Runtiņa gravu un uzkāpjot stāvajā nogazē, kas atrodas tieši zem līnijas pretējā pusē takai, paveras diezgan jauks skats. Uzreiz brīdinu. Uzkāpt tajā nogāzē nav tā pat kā uzbraukt ar liftu Zinātņu akadēmijā. Tur ir diezgan daudz jāpacīnās.

 

Te pat arī kādreiz bija, rakstā jau pieminētās bebru mājas, kas pēdējos gados vairs nav. Nu varbūt tagad tie to atjaunojuši. Es gan parasti esmu pret bebru darbībām, bet šeit man bija dalītas jūtas. Ejot pa taku sanāk uzkāpt tādā kā uzkalniņā, no kura uz bebru izveidoto aizdembējumu pavērās skaists skats. Pa cik šeit Runtiņu ieskauj stāvi krasti, šeit izveidojās tāds sentimenta apvīts meža dīķis. Tagad tā vairs nav.

Tālāk taka vairs nav tik ainaviska, bet iešanai tas nesagādā nekādu problēmu. Vietumis ir krūmāji, tad atkal varens egļu mežs. Iešana gan nesagādā nekādas problēmas, jo taka katru gadu tiek attīrīta no kritušiem kokiem.

 

Nav pārāk tālu, kad esam ārā no meža un pretī kalna galā stāv mācītāja māja. Tur pat arī ir Kubeseles ala, Kaupo piemiņas vieta, Krimuldas baznīca, kas vecuma ziņā tikai mazliet atpaliek no Rīgas. Pie baznīcas arī Lilijas labirints un pārējās “izklaides”, ko piedāvā baznīca.

 

Ar riteņiem braucams ir viss maršruts, izņemot kāpnes pie mācītājmājas un arī uz takas ir vienas kāpnes, kuras, ja vien neesi triāla speciālists, visdrīzāk būs nebraucamas vai braucamas ar asiņojošu degunu un asarām acīs. Braucot ar riteni, šī taka aizņem varbūt 30 minūtes, bet pirms dragājiet uz pilnu klapi, varbūt sākumā izpētiet to veicot goda apli. Būtu labi, ja netrūktu iemaņas braukšanai pa takām, bet ja nu tādas nav, esiet piesardzīgi un saudzējiet sevi. Vēl būtu jāuzmanās uz tiltiņiem, jo tur pārsvarā ir vai nu 2 baļķi vai dēļi, kuru “stiķī” ir pietiekami liela sprauga, lai iesprūstu kāds no ratiem, vai abi kopā un tad jau sūdi nav mazi.