Reiz Guntis Eniņš teica: "Loja ir kā Gauja, tikai miniatūrā. Tas ir kā lielisks noslēgums Gaujas Senielejai". Es nevaru apšaubīt nevienu vārdu no Gunta teiktā. Tā ir burvīga upe ar burvīgiem skatiem. Jums noteikti tur ir jāaizbrauc.

 

Līdz Lojai

 

Loja ir mana bērnības upe. Daudz pavadīta laika no mazotnes bija tieši Lojas krastā. Tiesa pie Raganas, bet mēs apskatīsim Lojas lejteci.

 

Šim ceļojumam ceļojumam nav laika izteiksmes manā izpratnē, jo arī posmā ko apskatīsim, esmu dzīvojies jau no bērnības, plus vēl četri gadi Murjāņu sporta skolā, kas prakstiski ir Lojas krastā. Bet nu pietiks gremdēties nostaļģijā.

 

Pa cik iepriekšējā pavasarī bijām braukuši  pa Braslu tad šis pavasara tusiņš pa mazajām upēm iepatikās, jo pavasaris ir tas, kas mums dod iespēju pārvietoties pa vietām, kas citos gadalaikos nav iespējams. Vienīgi lietains rudens var sagādāt līdzīgas emocijas.

 

Pie lietas. Mums kā tradīcija parasti ap palu laiku bija pārgājiens divu dienu garumā. Pa cik pavasaris 2013. gadā bija ievilcies un laiks, kad mēs parasti gājām ceļojumā, sakrita ar palu kulmināciju, tad ātri mainījām plānus. Dosimies laivu braucienā! Divās dienās brauksim pa trīs upēm. Loja (~ 8km), Vitrupe (~10km) un Svētupe (~20 km). Doma varena!

 

Sazvanam Oskaru no Mežmallaivām, sarunājam laivas un pārējos loriņus. Neesam ūber laivu braucēji, tāpēc izvēlamies SOT'us, jo tās ir nenogremdējamas, stabilas un mūsu pieredze palu upēs nav diezko liela. Esam trīs laivas, es ar Arti ņemam 2vietīgos SOT'us, jo nākošā dienā uz Svētupi mums pievienosies arī dāmas, un Edgars ar vienvietīgo.

 

Edgars piekabi ir dabūjis, lai mēs varētu pārvietot laivas, tad nu sarunāts, ka mums 7os no rīta ir jābūt jau Lojas krastā un jāsēžas laivā, jo nevar saprast, cik ilgi tas aizņems laika un mums vēl jāveic pārbrauciens uz Vitrupi, kas ir kādi 75 km tālumā.

 

Lecam laivās....

 

Viss norit pēc plāna. Septiņos no rīta esam Lojas krastā un gatavi uzsākt savu braucienu. No Katrīnas dzirnavām līdz Vīgantiem es biju dienu iepriekš izstaigājis un zināju par neērtām vietām, taču augšpus dzirnavām nezināju neko. Sākām no otrā tilta virs Katrīnas dzirnavām, tur pat arī Baltmārtiņu mājas.

 

Nav ko žāvēt! Lecam laivās un sākam braukt. Pēc diviem līkumiem, kur upes aplūdinājusi tādu kā līcīti, saprotam, ka mēs nespējam normāli vadīt laivas. Jau pavisam vienkāršos līkumos (divos vai trijos, kas bija) nevaram savākt laivas kā mums gribētos. Apspriežamies un nonākam pie slēdziena, ka man ar Arti ir jāsēžas laivai aizmugurē nevis pa vidu, kā iesākām braukt. Braukšana palika vieglāka. Redziet, ja mēs būtu regulāri laivotāji, droši vien tādas problēmas nebūtu, bet braucot divas reizes gadā tas ir kā katru reizi mācīties no jauna ar riteni braukt. Labi, ka upe sākumā nav pārāk sarežģīta un mums vēl ir laiks piešauties.

 

Par spīti tam ka Artis un Edgars pa  reizei jau iegāzušies, prakstiski uz līdzenas vietas, tomēr progress ir redzams un mēs sākam saprast, kas ar laivu jādara. Upe rāmu gaitu vedu mūs uz priekšu. Sajūsminamies par rīta zemo Sauli un labo laiku, kas mūs pavada, izņemot to, ka Saule spiež tieši acīs. Ja nav saules brilles, kas bija tikai Edgaram, tad nav variantu izvairīties no žilbināšanas, ne tikai tāpēc, ka Saule ir zemu, bet ir arī ūdens virmo un tieši acīs. Tā nu mēs acis izbolījuši cenšamies saskatīt kur un kā braukt.

 

Apnesamu vietu praktiski nav, vienīgi viens betona tiltiņš gājējiem ko būs jāapnes vienmēr, jo ir tādā augstumā, ka lai pārbrauktu pa augšu, jānotiek kataklizmai un ja pa apakšu, tad upē ir nebraucams līmenis. Tālāk ir vēl viens tiltiņš uz kura paskrāpējam laivas apakšu, bet tiekam pāri.

 

Divi tilti un aizsprosts.

 

Tā nu mēs nonākam pie nākošā tilta. Tas ir Raganas - Lojas ceļš. Šeit sanāk izbraukt sākumā caur tādu kā tuneli, kas ir vecais ceļš un vairs īsti nefuncionē, un tālāk caur parastu tiltu.

 

Pēc tilta uzreiz ir mājas kreisajā pusē, kas lielos palos parasti tiek aplūdināta, par malkas šķūnīti nemaz nerunājot. Pēc majām ir pāris vietas, kur jāpavingro. Un atkal nav nebraucamu vietu, mazliet izdomas un esi jau otrpus šķērslim. Arī laivas pārvaldīšanas prasmē, salīdzinot ar sākumu jūtamies kā profesionāļi.

 

Sasniedzam pirmo klinšakmens iezi kas kalpo kā indikators tam, ka esi jau pavisam tuvu Katrīnas dzirnavām. Vēl pa ceļam mazas krācītes, kuras veido zaru sēre šķiet ka tas nebija bebru darbs un tu jau sāc lēnām peldēt Katrīnas dzirnavu dīķī.

 

Ktrīnas dzinavdīķis. Hmm.. man labāk patiktos, ja tur nebūtu dzirnavas, jo šeit sākās Lojas krastu lepnums, kas beidzas tikai netālu no mūsu maršuta galamērķa - Vīgantiem, kas ir jau turpat pie Lojas ietekas vecgaujā.

 

Abus krastus ieskauj lielāki un mazāki iežu atsegumi. Agrā pavasarī būtu jāuzmanās, jo var gadīties, ka dīķis vēl ir aizsalis, taču lielākoties, tur kur iet straume parasti mēdz būt vaļā. Pašas dzirnavas jāapnes, un to vislabāk izdarīt pa labo pusi. To arī daram, bet pirms tam apspriežam, manuprāt, grūtāk izbraucamo vietu visā maršutā. uzreiz aiz šosejas Ragana - Murjāņi.

 

Nepateiktais akmens.

 

Lai gan biju izpētījis gandrīz visu un zināju kā izbraukt šo vietu atbilstoši mūsu braukšanas līmenim, biju aizmirsis čaļiem pateikt par vienu akmeni, kas atrodas uzreiz aiz tilta. Novienojāmies, ka jābrauc pa labo malu un uzreiz aiz tilta strauji jāmet pa labi, jo galvenā straume, kas bija pa kreisi var ienest mūs kokos, pa labi mazāka straume, kurā var "noparkoties". Šos divus ceļus atdala koks, kuram ieteicu, labāk neuzskriet. aizmirsu, ka pirms šī koka kādus 10 metrus, ir zem ūdens paslēpies akmens, kas atstāj vairs iespējas manevrēt tikai 5 metru garumā ieprieks izrunāto  10 metru vietā . Es šo vietu izbraucu mazliert paķerot akmeni, Edgars bez problēmām, Artis .... samērcējās.

 

Bet kas tā ir pa vietu! Itkā mazas klintis gar kreiso krastu, bet tur ir maza strauta ūdenskritums aptuveni 2,5 m augstumā, kas gan vasarās ir mazliet čābīgs, bet pārējos gadalaikos izskatās fantastiski. Arī tālāk izbraukt šo "labirintu" nav nemaz tik viegli, bet lēnām un bremzējot ātrumu, nav problēmu.

 

Tālāk jau iet kā smērēts. Straume iet savu ceļu diezgan noturīgā ātrumā, pa ceļam uzmetot kādu ūdens un putu mutuli, līdz tu iebrauc klusā Lojas līkumā, kuras labajā krastā izslienas aptuveni 15m augsta balta smilšakmens klints. Kādreiz šeit bija milzīgs koku sanesums, taču tagad tur viss ir iztīrīts. Var izbaudīr skatu nesteidzoties un nedomājot par to, ka ieskriesi kādā kokā.

 

Pēc pavisam neilga brīža klāt jau Pilskalna klintis, kas atrodas Lojas kreisajā krastā. Klintis aptuveni 15 m augstas, bet iespaidīgas un vienas no skaistākajām Lojas krastā. Vertikāla siena, kuras pakājē ir Pilskalna ala. Uz pirmo acu uzmetienu šķiet, ka tikai bebrs tur var ielīst, taču nekā... Esot pietiekami liela, lai bērns tajā ieietu, tikai tā ieeja pavisam maza. Tur ir vērts piestāt un apskatīties tuvāk.

 

Kamaniņu trase

 

Braukšana ir tīra, upei nekas nav pārgāzies pāri. Tikai vienā vietā, pie 90 grādu līkuma pa labi, viens nozāģēts koks acu līmenī, bet braucot pa līkuma iekšmalu tas briesmas nerada. Līdz esam nonākuši līdz kamaniņu trasei. Kamaniņu trases vēsturē es neiedziļināšos. Un arī ar šo objektu man bērnībā ir palikušas spilgtas atmiņas, kā arī Murjāņos, kad mācījos, gāzām ar kamanu aplicējiem pa trasi.

 

Pirms tiltiiņa, kas ir pie kamaniņu trases, vajadzētu izretoties, jo straume pie tilta ie spēcīga un vietas kur apstāties un izkāpt tikai vienai laivai. Tieši te arī Artis apgāzās un arīdzan tamdēļ, ka bija ar skatu pa straumei. Vajdzētu ielāgot, ka vietās kur ir liela straume apstāšanos labāk veikt pret straumi, jau laicīgi sagriežoties. Tas tā ja nu kāds nezin.

 

Kāpjot iekšā laivā pēc tiltiņa, Artis atkal "noģorgājās" un vēlreiz ielikās ūdenī. Nācās ķert peldošo airi, ko arī pēc viena līkuma noķēru.

 

Uzreiz aiz kamaniņu trases vēl viens iespaidīga izmēra klints, kuras pakājē ir Lojas Spraugala, ko varat arī vasarā apskatīties. Sasniedzam mazu metāla gājēju tiltu, kas nozīmē tikai viens straujš līkums pa kreisi un esam pie, manuprāt Lojas augstākajām klintīm. Šīs klintis gadiem ejot ir krasi mainījušās, bet pēdējos gados atkal ieņēmusi aptuveni tādu pat izskatu kā atceros to no pirmajām atmiņām. Upe, izņemot mazo tērcīti, kas ietek Lojā jau klinšu nobeigumā, neizdveš nekādu skaņu, tāpēc šīs klintis rada iepaidu, ka noskatās uz tevis. Atliek vien būt paklausīgam un bez liekas bravūrības pazemīgi doties tālāk.

 

Klusais posms

 

Pāris 100m attālumā koka tiltiņš. ko visdrīzāk jūs varēsiet izbraukt vienmēr. Jābrauc pa  labo malu, bet ņemiet vērā, ka zem tilta, no pašas tilta konstrukcijas izlien kaut kādas drātis. Nekas ārkārtēji bīstams, bet vajadzētu pievērst tam uzmanību.

 

Pēc tam gandrīz kilometru nav vairs ievērojamu klinšakmens atsegumu. Tādi mazi pundurīši ik pa laikam, kā izmētātas bērnu mantas, ir Lojas krastos. Bet tas nemazina to braukšanas kaifu. Straume ātra un upe tīra, bez sarežģītiem posmiem, tā kā var arī pabolīt ačteles, kas riņķī notiek.

 

Lojas labajā krastā pēc ilgāka pārtaukuma parādās kādus 15 m augstas klintis. Mazliet mežonīgas, bet ja ejat ar kājām, tas nav jākāpj augšā uz klints, lai tiktu tām garām. Klints dabiski sev izveidojusi terasi pa kuru arī iet taciņa aptuveni 3-5 m augstumā virs upes līmeņa. Pa reizei pavasaros terase mēdz mazliet nobrukt, tāpēc jābūt uzmanīgiem.

 

Tālāk, uz viena koka kur es gandrīz paņēmu acis, apstājos, lai nofilmētu kā ies pārējiem. Edgars tiek pāri bez problēmām, Artim tik spoži neveicās. Atkal kritiens, nu jau piektais, bet arī pēdējais nākošās divas upes ieskaitot. Šo kritienu mēs nodēvējām par lēnāko kritienu laivošanas vēsturē.

 

Vēl viens koks, kurš sagādāja problēmas augšpus Lojas plaisalas. Nogāzusies liela egle ar saviem pīķiem, kas pavērsti uz mums. Sprauga pa kuru izlīst pavisam maza un izlienot caur koku, jau esi nākošos zaros. Man ar Arti tas izdevās nevainojumu bet Edgars šeit krīt.

 

Lojas plaisala un tālāk...

 

Iespējams pati populārākā un skaistākā vieta Lojas krastos kur atsedzas klintis upes kreisajā krastā ar Lojas Plaisalu. Vislabāk klintis apskatīt no Lojas labā krasta, savukārt, lai tiktu līdz alai būs jāiet no pretējā krasta. Ala ir pieejama, izņemot augstus ūdens līmeņus rudenī un pavasarī. Te nav ko daudz stāstīt. Jāredz!

 

Pēc Plaisalas Loja ir iegājusi finiša taisnē. Pēc neilga brītiņa ir vēl vienas klintiņas, kas kā izmētātas drumstalas izkaisītas gravas nogāzē. Tās pakājē ir ala, kuras ieeja ir ļoti maza un šaura, kā līdz šim raksturīgs alām pie Lojas. Nerokos iekšā, atstāju visu kā tam dabīgi jābūt.

 

Lojas grava paliek ar vien seklāka. Arvien vairāk lapu koki parādās, nomainot varenās egles. Ir vēl vienas mazas klintiņas kreisajā krastā. Aptuveni 2-5 m augstas gaiša smilšakmens. Vēl mazliet un esam pie Vīgantu tilta, kur beidzas mūsu ceļojums un interesantā Loja. izvelkam laivas ārā un zvanam, lai mums brauc pakaļ. Visi ir priecīgi, un mēs beigās diezgan veikli pārvaldījām savus braucamrīkus. Tā ir laba ziņa jo šodien vēl ir Vitrupe, kas ir nezināma, bet pēc nostāstiem varētu būt arī bīstama.

 

Bet to jau nākošajā rakstā....