7. decembris 2013

 

 

 

 

 

 

 

2011. gada aprīlis, šķiet tāds otrais nopietnākais pārgājiens dabā. Vēl neesmu uzsācis ceļot viens pats. Tas būs tikai pēc gada. Esam savākušies trīs gribētāji kuri dosies ceļā, pirmo reizi izmantojot kompasu. Šeit vairs nav takas un iešana gar upi. Lielākoties jāiet pa mežiem un pļavām. Kas mūs tur priekšā sagaida, nav ne jausmas.

 

Iepriekšējā gadā nogājuši lielāko un interesantāko daļu Rauņa nolemjam, ka tagad jāmet jauns izaicinājums. Beidzot jāliek talkā arī orientēšanās spējas. Nevarētu teikt, ka kāds no mums iepriekš būtu gājis šāda tipa pārgājienos, lai gan ar kompasu neviens nebija uz jūs. Viens ceļabiedrs Artis ir armijnieks, orts, Ainārs jūrnieks, un es. Lai arī uz šā fona esmu tādā pamuļķa lomā, bet esmu galvenais navigators.

 

Kā vispār tapa šis maršruts? Ļoti vienkārši. Pirmais nosacījums bija, lai tas nebūtu pārāk tālu no mājām. Lai kāds mūs var aizvest uz sākuma punktu un pēc tam atvest atpakaļ uz mājām. Orts nosacījums. Saprāta robežās maršuta garumam jābūt tā, lai divas dienas varētu izstaigāties. Šajā gadījumā tie ir pie 40km Trešais nosacījums. Maršutam iespējami maz jāiet pa ceļiem, un vēlams reljefaina vide. Nekādu problēmu! Ņemu atkal talkā topogrāfisko karti un štukoju, atstājot vietu arī improvizācijai ceļojuma laikā.

 

Neiedziļinoties sīkumos maršruts ir izstrādāts, transports sarunāts, atliek tikai sakravāt somas un doties ceļojumā. Kā jau ierasta lieta, sākumā iet gribētaju brigāde ir pie 6 cilvēki bet beigās esam tikai trīs, kas nemaz nav slikts skaitlis šādiem pārgājieniem. Mazāk cilvēku, mazāk problēmu.

 

Ir aprīļa pirmā puse, precīzi neatceros datumus. Sarunāta mašīna, kas mūs ap 8iem no rīta vedīs gandrīz līdz Nītaurei, kur mēs sāksim savu gājienu. Plānā ir iziet, vēlams, ne vēlāk kā 9os no rīta. Viss notiek pēc plāna. 8 no rīta izbraucam no Raganas, pa ceļam iebraucot Augšlīgatnes veikalā. Sapērkam, kurš nu ko vēl nav sapircis, arī paķerot pa kādam grādīgajam līdzi, ja nu miesa jāsasilda. Vispār mums tāda tradīcija, ka ir pēc stundas apstājamies un apslapinam lūpas ar sīvo. Viss saprāta robežās un iet tas netraucē. Bet vispār nerekomendēju!

 

Esam izlaisti "krastā", tagad jānoķer azimuts un jādodas ceļā. Caur mazai pļaviņai dodamies iekšā meža biezoknī. Meža biezokņa izrādās te nemaz nav. Sākās izcirtums, kuram bija jāsākas pāris simtus metru tālāk. Te nu es uzreiz saprotu, ka ortofoto kartes pētot un ņemot līdzi būs jārēķinās ar to, ka meži mainās pa mēnešiem, bet man līdzi ir 5-6 gadus veca ortofoto. Neapjūkam, ātri saprotam, kas notiek un dodamies tālāk pareizā virzienā.

 

Mūsu pirmais mērķis ir sasniegt Vasu kalnu, kas nav nekas īpašs un tur nav ko redzēt, bet to esam nosprauduši kā pirmo čekpointu. Reizēm izcirtuma šķēršošana sagādā lielas galvas sāpes. Praktiski neatrodoties uz zemes mēs staigājam pa zariem cerot neiekrist ūdenī, kas ir zem zariem. Pastāvēja iespēja apiet apkārt šai zemajai vietai, bet no rīta, kamēr modra galva tomēr izlēmām iet un mazliet pariskēt. Visi palikām sausi. Reljefs šeit foršs. Neredzi, kas būs pēc metriem 200, tāpēc vienmēr paliek maza azarta deva.

 

Līdz Vasu kalnam ir aptuveni 2,5 km. Iešana pārsvarā ir pa izcirtumiem un mežiem, tikai 200 m pa kādu sen aizmirstu meža ceļu. iešana nav pārāk grūta, jo šeit lielākoties ir skuju koku mežs. Šur tur manāmas sniega paliekas. Kādus 700 m pirms Vasu kalna ir lieliska ainava, kas paveras tik dēļ tā, ka šeit ir izcirtums. Pilnīgi negaidod šeit ne no kurienes iznirst tāda kā grava. Viena gravas puse ir izcirsta, otra ar eglēm klāta. Veidojas labs kontrasts. Ainārs paņem savu fotoaparātu, lai sāktu lielās fotosesijas. "Bļins...", viņš nokliedzās:"Laikam vajadzēja baterijas uzlādēt."

- Ko? Mums atkal nav ar ko bildēt?

- Nu jā! Man šķita, ka baterijas ir pilnas... - Ainārs noteica.

 

Nelaime tā, ka gandrīz vienmēr, kā bija jābrauc ar laivām vai jāiet kaut kur, notika viss, lai mēs neko nevarētu iemūžināt. Nu lab! Artim ir telefons, ar ko var uzņemt vismaz puslīdz normālu bildi! Sabildējamies un ejam uz Vasu kalnu. Brīdī, kad esi Vasu kalnā, nekas neliecina par kalnu. Saprotam, kur mēs atrodamies, tikai pēc izcirtumiem un ceļu skaitīšanas. Nav ko redzēt, nav ko uzkavēties. Šaujam tālāk!

 

Izejam caur mazam mežiņam un atkal priekšā izcirtums par kuru esamību mums nebija ne jausmas. Grūti ejams un orientēšanās ļoti apgrūtinoša, jo pīckas(jaunās atvases) izstiepušās trīs metru augstumā. Zinādami, ka uz ziemeļiem jābūt ceļam dodamies taisni tajā virzienā. Tā arī ir. Sasniedzam ceļu un dodamies pa to uz austrumiem līdz pirmajam krustojumam, kas vedīs mūs uz Līgatnes upi. Toreiz vēl tik skrupulozi nepierakstīju maršutus un pārsteigums bija ka tur ir arī Līgatnes upes dabas taka. Hmm...

- Viss kārtībā! Skaidrs ir viens, ka mēs nekļūdīgi nonāksim pie Līgatnes upes.

 

Es esmu ceļojumā devies šortos, jo neesmu pārāk salīgs. Tā arī bija pēdējā reize, kad gāju šortos. Pirmie brīdinājuma signāli bija netālu no Līgatnes upes, ka ceļmalas grāvī pārbaudīju cik dziļš sniegs. Izrādās līdz ceļiem. Bet tas ir grāvis ceļa malā, kas ir dziļi mežā. Nekur citur netiku to manījis.

 

Šķērsojam Līgatnes upi pa koku. Tagad mums ir jāatrod kāda maza pieteka Līgatnes labajā krastā, pa kuru jādodas augšā uz Asaru ezeru. Ejam, ejam un nevar saprast. Ir pavasaris un katra maza graviņa nes lejā strautus. Tagad saprast kurš ir īstais strauts praktiski nav iespējams. Izvēlamies vienu un dodamies augšp uz ziemeļiem. Doma vienkārša. Ja arī tas nav pareizais strauts, tad pēc kompasa ejot mēs nekādi nevaram paiet garām ceļam, kas iet uz Asaru ezeru.

 

Tā arī ir. Ejam aptuveni 2,5 km pa mežu līdz tiekam līdz kārotajam ceļam. Te nu gan man bija ieberziens. Pa ceļam bija liela egļu jaunaudze. Ja kāds nezina kā tas dabā izskatās, tad zem eglēm ir tumšs kā peklē. Un tavu brīnumu, tur ir sniegs gandrīz līdz ceļiem. Pavasarī sniegs ir ļoti abrezīvs, un pēc pāris simtu metru gājiena manas kājas ir jēlas.

-Sūds ar visu, kamēr jēls tikmēr nesāp! -  pie sevis nospriežu.

 

Saprotam, ka esam pareizi iznākuši viegli nopūšamies. Paejot garām Asaru krogam, pa kreisi aizved ceļš pie Asaru ezera. Tur arī dodamies ieturēt pusdienas. Noieti mazliet vairāk kā 8 km.

 

Paēduši pusdienas dodamies tālāk. Virziens ir ziemeļi un lai gan paralēli iet ceļš spītīgi nolemjam, ka neesam nākuši, lai ietu pa ceļiem. Ejam pa mežu, kas ir 20m attālumā no ceļa. Kad ceļš pagriežas uz ziemeļaustumiem, draudzīgi šķiramies. Mēs turpinam iet uz ziemeļiem.

 

Aptuveni 4 km mēs ejam caur mežiem un pļavām. Netrūkst arī privātmāju, no kurām cenšamies izvairīties, mājas suņu dēļ. Mūsu mērķis ir smilšu karjeras, kuras atrodas uz dienvidiem no Dziršukalna mājām. Pie pašām karjerām ir mazliet apgrūtināta piekļūšana no rietumu puses. Priekšā biezs krūmājs, tad novadgrāvis (kas pēc tam kartēs apskatoties izrādās Meldrupīte, kas pie Ieriķiem mistiski pārtop par Grūbi) ar purvainu apkārtni, tad brikšņi un visbeidzot ļoti stāva nogāze ar izcirstiem krūmiem. Uzkāpjam augšā. Bāc, kas par skatu. Liekas šis paugurs kā tāda tīņu pumpa izsprāgusi līdzenā vietā. Jāsaka, ka 2 gadus vēlāk biju šeit atgriezies, un nogāze jau stipri vairāk norakta un tur vairs nav ko redzēt. Izdzeram pa vienam aliņam un domājam ko talāk darīt.

 

Noieti gandrīz 13 km. Skaidrs ir viens. Mums jātiek uz veikalu, kas ir Spārēs un aptuveni 2 km no karjerām. Pa cik lielākā daļa šodien noieta, tad paņems kādu gardumu, bet galvenais, mēģināsim nopirkt baterijas fotoaparātam. Domāts darīts!

 

Pa grantinieku aizslīdam līdz Spārēm. Man kaut kā bija licies, ka šī vieta būs mazliet lielāka ar vairāk mājām utt. Bet veikals ir. Veikals necils, bet pirmās nepieciešamības preces te ir. Prasam baterijas, bet tur izrādās ir tikai R6 toties mums kā minimums vajag LR6. Nekas paņēmām 4 R6, domādami, ka kādu duci bildes varēs nofočīt. Tavu nelaimi, bet baterijas izturēja tikai 2 bildes. Nu neko, vēl jau Artim telefons nav izlādējies.

 

Ieņemam kursu pa Spāres - Gikši ceļu, un nākamais mūsu mērķis ir Lepekšu karjers, kas ir 2,5 km attālumā no Spārēm un veikala kur mēs bijām. Lielākoties sanāk iet pa grants ceļu tāpēc šo attālumu mēs ātri pievārējām. Pašas karjeras iespaigīga izmēra un visi darbi tur vēl turpinās tā kā noteikti būs vēl lielākas pēc gadiem. No otras puses, tiek norakts kārtējais uzkalniņš no kura paveras skaisti skati uz apkārtni. Paši mazliet papriecājamies paložņājam uzņemam kādu bildi un dodamies aiz karjerām, kur ir Pērtupe pie kuras arī paliksim pa nakti.

 

Pa izcirtumiem nokļūstam pie Pērtupes, kur atliek tikai atrast labu apmešanās vietu. Zinu, ka kaut kur sākas stāvāki krasti, tāda kā upes grava, kurā varētu patverties no vējiem, bet pārguruši līdz velnam, netiekam līdz tai. Tas man nākošā dienā atspēlēsies.

 

Uzceļam telti sakurinam ugunskuru un sākas savas minimālās vakara pārspriedes. Parasti šajos vakaros netiek daudz runāts, jo nogurums ņem virsroku. Mēs paši to labi saprotam un nemēģinam mākslīgi uzturēt sarunu. Visi sēž atspiedušies pret kokiem, domādami, ka tas ir labākais krēsls, kas jebkad izdomāts un iemalkojot tēju ar jumtiņu veramies naksnīgajās debesīs. Vakarā nekāda balle nav, ies gulēt laicīgi, lai nākošā dienā var joņot.

 

2. diena

 

Pamostos pirmais no rīta, ap kādiem 6 no rīta. Kamēr vēl pārējie guļ, izlemju doties ūdens meklējumos. Paņemu tukšās pudeles un eju ceļā. Atceros, ka netālu no vakardienas maršruta bija pamestas mājas kurās varbūt ir cerība atrast akas, un vispār apkārtne tāda kurā avotu varētu netrūkt. Lai vieglāk orientēties, sākumā uzeju līdz karjerām, tad dodos uz vecajām mājām.

 

Mani izbrīna fakts, ka šeit mazu un stāvu pļavu pauguru apkaimē ir vismaz 4 pamestas mājas. Ainava šeit ir brīnišķība un tā vien jābrīnās, ka šeit nedzīvo kādi "biezie". Vienīgais mans izskaidrojums, ka šie īpašumi tiek turēti nebaltām dienām, kad nekustamo īpašumu cenas sasniegs kosmiskus apmērus. Bet varbūt tuvumā esošās karjeras ir aizbaidījušas iemītniekus. Lai vai kā ūdeni šeit neatrodu. Došos atpakaļ uz nometnes vietu.

 

Kaut kur man nobrūk "navigācija" un ejot uz ziemeļiem nonāku pie upītes ar stāviem krastiem. Atceros, ka vakar gājām gar vienu bebru aizgāstu strautu. Nolemju, ka tas ir tas pats un dodos pa straumei uz leju. Krasti paliek ar vien stāvāki un mežs arī nav tāds kāds nometnes tuvumā. mani sāk pārņemt neliela panika. Pie tam es neesmu paņēmis līdzi ne telefonu ne kompasu. Esmu nogājis gar upīti gandrīz kilometru un stāvie krasti izbeidzas.

-Ziepes ir! - nodomāju.

Jāmēģina nonākt atkal punktā, kur iznācu pie upītes. Eju atpakaļ to pašu kilometru, esmu sabijies kā diegs. man absolūti nav nojausmas, kur es esmu. Nogājis gandrīz atpakaļ kilometru, ko gāju un sāku bļaustīties. Neviens neatsaucas. Eju tālāk pret straumi kā biju iznācis pie upītes pēc māju apmeklējuma. Pagājis kādus 100m es ieraugu šķiet ugunskura dūmus. Pabļaustos vēlreiz un saņemu kaut kādu saucienu atpakaļ. Jēē... laikam atradu.

 

Izrādās, ka kādus 100m no mūsu apmetnes Pērtupītei sākas stāvie krasti, par kuriem biju zinājis un gribēju vakar nonākt. Tie sākās pilnīgi negaidīti un ieraugāmi vien kādus 30 m iepriekš. Bļins, esmu vairāk kā stundu novazājies un kādus 3 km nostaigājis. Izstāstu pārējiem kā man gāja un viss ko viņi atbildēja: "Tāpēc domāju, ko tu tik ilgi!"

Uzdodot jautājumu, vai viņi ir dzirdējuši manus bļāvienus, teica, ka jā bet domājuši, ka tas kāds cits. Pats galvenais - ūdens man nav!

 

Savācam pekeles un dodamies ceļā. Kādu kilometru es tagad zinu ceļu no galvas. Tikai šoreiz es to veicu bez uztraukuma. Mūsu nākamais mērķis ir dzelzceļa sliedes. Sākumā sasniedzam itkā ceļu bet ātri saprotam, ka tās kādreiz bijušas sliedes, jo tādus uzbērumus uz praktiski līdzenas vietas neviens priekš auto netaisīs. No nometnes vietas nogājuši 2,5 km mēs nonākam pie sliedēm. Mazliet apsēžamies atpūsties. Tikai 400 m pa kreisi no mums ir Melturu stacija Tā arī nevienu vilcienu nesagaidījuši nolemjam doties tālāk uz Vidzemes šosejas pusi.

 

Pēc ilgākas mocīšanās mēs nonākam uz meža ceļa. Mums gan nav ne jausmas uz kurieni tas mūs ved bet sekojot līdzi kompasam, tas ved mūs vairāk vai mazāk pareizā virzienā. Beigās tas mūs izved pie Melturiem tieši tur kur mēs gribējām nokļūt. Tālāk tā doma vienkārša, ka dodamies pa Amatas kreiso krastu vismaz līdz Kārļa dzirnavām, un tad domājam kā tālāk iet. Bet viens skaidrs mums jānonāk līdz Zvārtes iezim.

 

Izvēlamies iet pa Amatas krastu augšdaļu. Daudz neko redzēt nevar, kas notiek lejā, tikai brīžiem pielienam pie pašas gravas malas, lai paskatītos lejā. Viens ir skaidrs, augstums te diezgan iespaidīgs.

Nonākuši līdz Kārļu dzirnavām nolemjam, ka dosimies uz Kārļiem, jo gribās veikalu, un pēc tam pa visiem labi zināmo zemes ceļu iesim uz Zvārtes iezi. Kārļu veikalā paņemam, katrs pa 2 aliņi. Vienu izpumpējam tur pat uz vietas pie veikala, tur pat arī maza pusdienas deva. Jāiet tālāk, jo līdz šim noieti 8,5 km, bet jāiet vismaz vēl tik pat, ja ne vairāk.

 

Nākamie 5 km ir paši garlaicīgākie. Nākās tos "stiept" pa grants ceļu, bet šī laikam bija pareizā izvēle, jo izlemjot iet gar Amatu, šis ceļa gabals līdz Zvārtes iezim būtu garāks un daudz ilgāks. Zvārtes iezis - es te neiedziļināšos šajā dabas objektā, jo lielākā daļa tur ir bijusi un informāciju visur ir atliku likām.

 

Melnie meži

 

Pie Zvārtes ieža izsūcam nākamo aliņu, jo drīz sāksies, iespējams, pats grūtākais posms pārgājienā. Mēs dosimies no Zvārtes ieža uz Rietumiem, kur mūs gaida 4 km garš ceļojums pa mežu, bez neviena ceļa vai cita atskaites objekta, līdz Skaļupei.

 

Uzreiz aiz Zvārtes ieža mūs gaida stāvas gravas, kuras paņem daudz spēka, kas nav  pārāk daudz palicis. Bet mežs ir tieši tāds kā tā nosaukums - Melnais sils. Neskarts, pilns sakritušiem kokiem, un 4 km garumā izceļas ar lielu daudzveidību. Ejot pa šo mežu liekas, ka tas nekad nebeigsies. Vienviet vētras izgāzts meža klajums, tālāk liels un melns egļu mežs, priežu sili.... mēs ejam un ejam, līdz beidzot nonākam uz tāda kā meža ceļa pa kuru nu noteikti gadus 10 neviens nav braucis. Ceļš ved uz rietumiem un uz tā arī turamies.

 

Saule jau mazliet sāk atgādināt ka tuvojās vakars. Un tieši pie šīs Saules mēs nonākam lieliem pauguriem apaugušos priežu silos, kas zemas Saules apspīdēti izskatās kā pasakā. "Nereāli!", pie sevis nodomāju. Lēnām un klusi izslīdam cauri priežu silam, līdz ceļš sāk strauji virzīties uz eju. Ir cerības, ka esam sasnieguši Zužu gravu, kuras pašā epicentrā savu ceļu uz Gauju mēro Skaļupīte. Nekļūdīgi, tā arī ir! Esam nonākuši līdz Skaļupīte. Tagad tikai atliek tikt pāri un paliks nokārtot pārgājienam tikai formalitātes.

 

Viss, kas mums vēl jāizdara ir jāveic 3,5 km pa ceļu uz Līgatni, kur mūs cerams kāds savāks. Esam Līgatnē. Te viss jau ir redzēts tāpēc netērējam savu enerģiju lai kaut ko apskatītu, bet kā jau ceļojumā beigās, ieejam veikalā, paņemam aliņus, apsēžamies uz soliņa un baudam alus brīdi vakara Saules apspīdēti, cerībā ka mums kāds atbrauks pakaļ....