Vējupītes grava ir viena no lielākajām un varenākajām gravām visā Latvijas teritorijā. Skatoties uz veco krievu armijas karšu augstuma līkņu blīvumu, es nevarēju uz turieni neaizbraukt un savām acīm neapskatīties. Pie tam zinot, ka uz Vējupītes ir divi ūdenskritumi un daudz klinšu atsegumu, pie tam daži no tiem pieklājīga izmēra, es saņemos un dodos ceļā.

 

Kamēr vēl pie manis ir Raimonda GoPro kamera, nolemju, ka jāaizbrauc ir kaut kur un kaut ko jānofilmē, apvienojot patīkamo ar man un varbūt kādam citam lietderīgo. Nevaru iepriekšējā dienā izlemt starp Vējupītes gravu un Lorupes gravu. Beigās nolemju, ka došos uz Vējupītes gravu un Lorupi atstāšu vai nu ziemai vai pavasarim kādā garlaicīgā nedēļas nogalē.

 

Es parasti cenšos nestaigāt vasarās pārāk daudz, bet kādu laiku neesmu nekur bijis un vēlme kaut ko atkal ieraudzīt bija nepārvarama. Biju lasījis Eniņa "Gaujas Senielejā"  par šo gravu. Savulaik tēvs bija ar māti staigājis minot dažus interesantus faktus. Kā piemēram, ka krievu laikā gravā esot bijuši mazuta dīķi, kuros mamma ar jaunajiem zābakiem ielikusies iekšā. Tie kas dzīvoši padomju Latvijā varat iedomāties, ko nozīmē sabendēt tikko nopirktos zābakus.

 

Pulkstens 7 no tīta esmu jau pie Vējupītes gravas un gatavs iešanai. Mašīnu nolieku pie veikala "Labais" autostāvietā un dodos pa ceļu uz Vējupīti. Cik tur 200 m un Vējupīte klāt. Nevarētu teikt, ka šis ir populārs tūrisma objekts un sākumā šeit takas nav nemaz. Patiesībā tās nebūs līdz Pētera alai, kas ir pašā Vējupītes lejtecē. Tā kā atmetiet domas par parastu pastaigu.

 

Iesākt gājienu vajag pa labo krastu, jo kreisajā uzreiz pie tilta (Vildogas ceļš) ir privātmājas, kuras biedē ar suņiem, un Vējupīte ir tieši tik liela, lai neaizkavētu suņus pat pa sekundes desmito daļu. Tu pat pie mājām ir mākslīgais aizsprosts ar dīķi, kura ūdens neizskatās pārāk tīrs. Melns un sasmirdējis. Tieku garām mājām un suņu rējienu pavadīts cenšos pietuvoties pašai Vējupītei. Krasti piegružoti ar cilvēku atstātiem mēsliem. Un arī iešana līdz dzelzceļa tiltam nav pārāk glauna. Krūmājs un zāle pāri galvai. Ja ir iespēja, tad sākat tikai no dzelsceļa tikta, ja jums neliekas svarīgi redzēt cilvēku piegružotos Vējupītes krastus.

 

Vējupītes ūdenskritumi un mēsli

 

Ja ūdens ir maz, tad ir paveicies visiem enerģijas taupītājiem, jo šajā gadījumā ir iespējams iziet pa Vējupītes tuneli zem dzelzceļa. Ja ūdens līmenis ir augsts nāksies kāpt augšā dzelceļa uzbērumā, kas ir pietiekami augsts. Es izmēģināju abus variantus.

 

Kaut kur lasīju, ka pēc dzelzceļa jāiet kādus 200m līdz pirmajam un pēc tam kādus 150 līdz otrajam Vējupītes ūdenskritumam. Muļķības, no dzelzceļa uzbēruma līdz pirmajam ir kādi 50 m un līdz otrajam varbūt 70 m. Tā kā ja izlasat šādas muļķības, tad neticiet un nemeklējiet pēc Vējupītes apakšējā ūdenskrituma vēl kādu.

 

Augšējais ūdenskritums, nejaukt ar uzreiz aiz dzelceļa kādus 15 m esošo mākslīgo ūdenskritumu, ir maza augstuma, apmēram 0,5 - 0,7 m augsts un 6-8 m plats, atkarīgs no gadalaika. Es biju iedomājies, ka būs mazliet lielāks, bet vispār acij tīkams. Liekot cerības uz apakšējo ūdenskritumu dodos tālāk. Ka tevi vells! Tas ir vēl mazāks. Augstums līdz 0,5 m  un platums brīdī, kad tur biju, kādi 2m, bet redzams ka pie lielākiem ūdens līmeņiem tas var būt divtik un varbūt pat vēl mazliet platāks. Trakākais, ka šīs vietas ir pilnas ar atkritumiem, kas radušies cilvēku darbību rezultātā. Neizskatās, ka kāds tur censtos tos savākt. Vismaz pāris pēdējos gados noteiktu tur neviens nav neko vācis. Pie tam Vējupītes ūdenskritumi ir prakstiski visos tūristu ceļvežos saistībā ar šo apkārtni.

 

Dodos tālāk un līdz nākamajam ceļam (Nurmižu ceļš), kas šķērso Vējupīti nekas interesants nav manāms. Caurteka šeit nav ejama, tāpēc jārāpjas augšā uz ceļa un tad atkal lejā. Pa labi, uzreiz pēc ceļa, tāda kā maza grava, kas pilna ar smago automašīnu riepām, kas tur guļa vairākus gadus. Secinu pēc tā, ka tās jau ieaugušas zemē. Kā tās te nokļuvušas. Acīmredzot kāds te vienkārši izgāzis kravu ar vecajām riepām. Man gan lielāks jautājums - kāpēc to neviens līdz šim nav pamanījis, un ja arī ir, tad kāpēc tās riepas tur vēl ir?

 

Pēc Nurmižu ceļa grava uzreiz ieņem stāvākus krastus. Uz pašas Vējupītes joprojām ļoti lielā koncentrācijā ir atkritumi. Nespēju vien nobrīnīties, kā neviens šeit nav tos nav aizvācis. Nekur neesmu dzirdējis, ka tam tiktu pievērsta kaut vismazākā uzmanība.

 

Lai vai kā, šeit Vējupīte paliek interesantāka. šur tur parādās klinšu atsegumi. Tie ir mazi, bet izmētāti pa visu gravu. Gan pie pašas Vējupītes gan pašā gravas augšā. Tas prasa lielu enerģiju, lai tos apskatītu, jo nākas nēsāties augšā un lejā kā apdullušam. Pie tam tie nav noslēpušies, un vasarā mazliet piepūloties var praktiski visus redzēt nelienot uz dullo augšā.

 

Iešana grūta nav tikai tad, kad ir iespējams staigāt pa pašu vējupīti, kuru gultni sedz oļi un akmeņi un ir tik sekls, ka var staigāt bez "gumpīšiem". Ja nav iespējams iet pa upi, tad rodas problēmas jo, krasta nogāzes ir mālainas. Interesanti, ka Vējupītes grava ir ļoti avotaina, un tieši daudzviet, kur ir avoti ir staigājams bez problēmām. Parasti šīs vietas ir ar sūnām apaugušas un tādiem kā maziem pauguriņiem klāta. Zem sūnām ir smilšakmens un dolomīts, tāpēc kājas var iegrimt tikai tik dziļi, cik biezas ir sūnas. Tātad 3-5 cm.

 

Principā, esam nonākuši gravā, kas ir pie Siguldas retranslācijas torņa. Šeit lejā gravā sākās posms, kas ir pilns ar dažāda lieluma klinšakmens atsegumiem gan pie pašas Vējupītas, gan nomaļus pāris 10 metru attālumā no krasta. Kintis lielākoties ir sarkanā krāsā un vietām to augstums sasniedz gandrīz 20m. Es neiedziļināšos katras klints izskatā un neskaitīšu cik te to bija bet posms, kas itkā negaidīti sākas, pēc kāda laika arī pazūd un šķiet, ka neko Vējupīte acij tīkamu vairs nesagādās.

 

Ja iet gar pašu Vējupīti, iespējams, tas arī ies secen, bet mazliet pameklējot labajā krastā, tur vēl ir vismaz 3 vietas, kuras ir apskatāms vēl pirms Pētera alas sasniegšanas. Viena balta klints, kas ir kādus 50m no Vējupītes gravas un vēl divas mazas labā krasta sānu gravas, kurās ir klinšu atsegumi. Grūti teikt un varbūt ir kaut kur vēl, bet visu gravu izokšķerēt ir ļoti grūti kaut ko nepalaižot garām, un tas arī nebija mans mērķis.

 

Sasniedzu Pētera alu. Uzrāpjos pa stāvo nogāzi līdz tūristu takai un pa taku dodos uz Pētera alu. Pie pašas alas pāri kāpnēm nogāzies milzīgs koks. Tātad alai piekļūšana ir problemātiska, lai neteiktu vairāk. Vecāku gada gājuma cilvēki vispār netiek pie alas. Nobrīnījos, jo koks neizskatās svaigi nogāzies, un neviens nav pacenties to novākt. Jautājums, kam tas ir jādara, un vai vispār jādara?

 

Pati ala tiešām skaista, Kā liela plaisa iespraucas klintī. Sajūta kā ietu kādā akmens laikmeta pielūgsmes vietā. Tāda svēta sajūta. Ilgi gan neuzkavējos un dodos atkal gar Vējupīti Gaujas virzienā. Drīz gar Vējupīti iet tūristu taka, kas aizved... es nezinu.. es tālāk negāju, jo zināju, ka pavisam drīz jau ir Gauja un tur nekā acij īpaši tīkama nav. Vēl pie pašas takas, kā atvadu sveicienu ceļā uz Gauju, Vējupītei nodod maza klintiņa. Es nelemju, ka izglītojošāk būs aiziet uz Kraukļu aizu, kurā nekad neesmu bijis un nezinu, ko sagaidīt. Zinu tikai stāstu par to:

 

"Senākos laikos Siguldas muižā reiz bijis labs, ļaužu iemīļots vagars. Viņš nedzinis darbiniekus, kā citi vagari darījuši, saticis ar ļaudīm cilvēcīgi un pat kungu priekšā viņus aizstāvējis. Par to kungi šo vagaru nav varējuši ciest un slepeni nometuši viņu no kraujas aizā. Vagars bija pazudis, un ļaudis nav zinājuši, kur viņš palicis. Meklējuši ilgāku laiku, līdz ievērojuši kraukļu baru, lidojot virs aizas. Kāpuši lejā un atraduši tur vagaru. No tā laika šī aiza un arī ala, dabūjušas Kraukļa vārdu.”

 

Patīkama vieta. Tālāk tikai atliek vēl jau kārtējo reizi aiziet uz Paradīzes (Gleznotāju) kalnu, tur minūti pablenzt uz Līgatnes pusi un doties uz mašīnu. Un šeit nu ir tas, kas man visvairāk nepatīk. Tas garais mauciens uz mašīnu, pie tam pa pilsētu... brr.

 

Ejot pa ceļu domāju, par to, cik šī grava ir piesārņota kāpēt tā tāda ir un ko es kā pilsonis varētu darīt šajā sakarā. Pirmā doma bija rakstīt Gaujas nacionālajam parkam, vai Siguldas pašvaldībai, tad nolēmu, ka iešu citu ceļu. Uztaisīju video no materiāliem, ko safilmēju un aizsūtīšu uz vietām, kur tas kādu varētu interesēt.

 

To arī izdarīju. Aizsūtīju uz Nomad.lv. Tur man pateica, ka video neatbilst viņu koncepcijai, lai sūtu uz Vides Faktiem, tur varbūt šī informācija noderētu. Aizsūtīju, tūlīt saņēmu atbildi, ka ar mani tūtaļ sazināsies, jo kolēģi komandējumā, un ka vispār šī informācija noder. Nekādu sazināšanos neesmu saņēmis. Uzrakstīju atkārtotu vēstuli Vides Faktiem, bet pagaidām klusums un atbildes nav....